Divu produktu dzīves cikla salīdzinājums

 

Galvenā atšķirība, kas pastāv abu produktu starpā ir, pirmkārt, izgatavošanas materiāls. Ja vienā gadījumā tā ir ķīmiski izgatavota plastmasa, tad biodegradējamās glāzes tiek veidotas no dabīgiem produktiem. Turpinājumā gan process ir līdzvērtīgs. Materiali tiek rūpnieciski apstrādāti, līdz tie ir iepakoti un gatavi nokļūt pie pasūtītāja, lai vēlāk nonāktu veikalu plauktos. 

Nākamais posms ir produktu nonākšana pie patērētāja, kas ļauj mums izvirzīt pieņēmumus par to, kas ar produktu notiek pēc tā izmantošanas, kas ir dzīves cikla noslēgums. Ja plastmasas glāzes iespējas turpināt dzīves ciklu ietver to izmantošanu sadzīvē, kā trauciņus stādiem, dažādu instalāciju veidošanai, radošai darbībai, kā arī neizslēdzot gadījumus, kad šadas glāzes tiek vienkārši izmestas labākajā gadījumā miskastē, ja ne ceļmalā.

Savukārt, biodegradējamās glāzes dzīves cikla noslēgums ir videi draudzīgāks. Ar to arī biodegradējamais materiāls ir draudzīgs, jo pēc izmantošanas, tas ir kompostējams, kas ļauj dzīves ciklu noslēgt bez lieku atkritumu veidošanas dabā. Tas sairstot nonāk atkal zemē, kas sniedz iespēju iegūt tos pašus dabiskos produktus, no kuriem tad arī tiks atkal ražoti produkti, izmantojot biodegradējamos materialus. 

Iespējams, var rasties loģisks jautājums par to, cik izdevīgi tas ir ekonomiski, un ļoti iespējams šeit ir vieta diskusijai...

5. apņemšanās

Kā 5. apņemšanos es izvirzīju ilgtspējīgas attīstības aktualizēšanu sarunās ar sev tuvien un pazīstamiem cilvēkiem. Daloties savā pieredzē un, par lekcijās dzirdēto, redzēto un darīto, es vēlējos uzzināt, ko par to visu domā citi cilvēki ar ko es kontaktējos ikdienā. Piepildījās tas, ko es pirms šādu sarunu uzsākšanas arī paredzēju - ieinteresētība ir minimāla. Cilvēkiem nav motivācijas, vēlēšanās un, galvenokārt, laika, lai par to aizdomātos. Daudzi minēja to, ka visas domas, laiks un enerģija ir jāvelta savām pamatvajadzībām, lai varētu nodrošnāt savu un savu tuvinieku dzīvi. Tad rodas jautājums: Vai tad savas dzīves un apkārtējās pasaules kvalitātes uzlabošana nenodrošina labāku dzīvi sev pašam un tuviniekiem? Vai tad veselība nav pamatvajadzība? Manuprāt, cilvēks ir tik apkrauts ar lietām, darbiem, pienākumiem un tam visam pamatā ir materiālā atkarība, ka tas sagādā grūtības paraudzīties nākotnē un meklēt labāko risinājumu, kas nestu labumu pasaulei un cilvēkam ilgtermiņā.