Kā 5. apņemšanos es izvirzīju ilgtspējīgas attīstības aktualizēšanu sarunās ar sev tuvien un pazīstamiem cilvēkiem. Daloties savā pieredzē un, par lekcijās dzirdēto, redzēto un darīto, es vēlējos uzzināt, ko par to visu domā citi cilvēki ar ko es kontaktējos ikdienā. Piepildījās tas, ko es pirms šādu sarunu uzsākšanas arī paredzēju - ieinteresētība ir minimāla. Cilvēkiem nav motivācijas, vēlēšanās un, galvenokārt, laika, lai par to aizdomātos. Daudzi minēja to, ka visas domas, laiks un enerģija ir jāvelta savām pamatvajadzībām, lai varētu nodrošnāt savu un savu tuvinieku dzīvi. Tad rodas jautājums: Vai tad savas dzīves un apkārtējās pasaules kvalitātes uzlabošana nenodrošina labāku dzīvi sev pašam un tuviniekiem? Vai tad veselība nav pamatvajadzība? Manuprāt, cilvēks ir tik apkrauts ar lietām, darbiem, pienākumiem un tam visam pamatā ir materiālā atkarība, ka tas sagādā grūtības paraudzīties nākotnē un meklēt labāko risinājumu, kas nestu labumu pasaulei un cilvēkam ilgtermiņā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru